...
Show More
Lasot Noa Gordona „Dziednieku” uzreiz jutu, ka pie šī darba gribēšu atgriezties atkal un atkal, tāpēc nevilcinoties to ieliku arī savā goodreads iemīļoto vēsturisko romānu (jeb favorite-history-fiction) plauktā. Tāpēc, protams, ka ļoti gribēju izlasīt arī tā turpinājumu – „Šamanis”.
Ja tā īsi: patika, bet ne tik ļoti kā „Dziednieks”.
Ja plašāk: „Šamani” lasīju tiešām ilgi: no 17. februāra (cik labi, ka goodreads varu paskatīties precīzi ) līdz 11. martam. Iemesli tam ir divi – grāmata ir tiešām bieza (584 lapaspuses sīkā drukā) un tā mani neierāva sevī tik dziļi, lai vakaros pēc darba neatrastu laiku daudz kam citam arī, reizēm fizisko nelasot to pat trīs dienas no vietas.
Lai gan darbības vieta un laiks no „Dziednieka” viduslaikiem Anglijā un Tuvajos Austrumos „Šamanī” pārcelti uz 19. gadsimta ASV, tomēr ļoti bieži piemetās lasot déjà vu. Acīmredzot Gordons uzskata, ka dzimtā cilvēki var mantot ne tikai vārdu, bet arī raksturu, uzskatu kopumu un pat situācijas modeļus, kuros iekulties (un dīvainākais, ka dzimtas vīriešu pasaules uzskatu – ateismu viduslaikos vieglā un 19. gs. smagā formā – gadsimtiem nespēj mainīt dzimtas sieviešu audzināšana – kuras taču gan viduslaikos, gan 19. gs ir ļoti kaislīgas kristietes).
Bet kopumā jau man patiesībā patika. „Šamanī” var atrast pilnīgi visu, ko sirds kāro – vēsturi, politiku, karu, mīlestību, piedzīvojumus, eksistenciālas pārdomas, šķēršļu pārvarēšanu, salabšanu un ļaunā sodīšanu... Var jau būt, ka ja nebūtu izlasīts „Dziednieks”, to īpašo vietu sirdī būtu ieņēmis „Šamanis”.
Ja tā īsi: patika, bet ne tik ļoti kā „Dziednieks”.
Ja plašāk: „Šamani” lasīju tiešām ilgi: no 17. februāra (cik labi, ka goodreads varu paskatīties precīzi ) līdz 11. martam. Iemesli tam ir divi – grāmata ir tiešām bieza (584 lapaspuses sīkā drukā) un tā mani neierāva sevī tik dziļi, lai vakaros pēc darba neatrastu laiku daudz kam citam arī, reizēm fizisko nelasot to pat trīs dienas no vietas.
Lai gan darbības vieta un laiks no „Dziednieka” viduslaikiem Anglijā un Tuvajos Austrumos „Šamanī” pārcelti uz 19. gadsimta ASV, tomēr ļoti bieži piemetās lasot déjà vu. Acīmredzot Gordons uzskata, ka dzimtā cilvēki var mantot ne tikai vārdu, bet arī raksturu, uzskatu kopumu un pat situācijas modeļus, kuros iekulties (un dīvainākais, ka dzimtas vīriešu pasaules uzskatu – ateismu viduslaikos vieglā un 19. gs. smagā formā – gadsimtiem nespēj mainīt dzimtas sieviešu audzināšana – kuras taču gan viduslaikos, gan 19. gs ir ļoti kaislīgas kristietes).
Bet kopumā jau man patiesībā patika. „Šamanī” var atrast pilnīgi visu, ko sirds kāro – vēsturi, politiku, karu, mīlestību, piedzīvojumus, eksistenciālas pārdomas, šķēršļu pārvarēšanu, salabšanu un ļaunā sodīšanu... Var jau būt, ka ja nebūtu izlasīts „Dziednieks”, to īpašo vietu sirdī būtu ieņēmis „Šamanis”.